Atcerēties, aizmirst, izdomāt

Aizvien biežāk 20.gs. tiek nosaukts kā „pagājušais”, gan notikumu ziņā, gan hronoloģiski. Mēs visi nākam no pagājuša gadsimta? Bet pavisam nesen 19.gs. bija apzīmējams kā „pagājušais”… Laika plūsmā pazūd cilvēku biogrāfijas, kultūru slāņi un priekšmeti, izdzeltējušas foto tiek nodotas antikvariātos…

Mūsdienās, kad indivīds un sabiedrība piedzīvo visu procesu strauju paātrināšanos, aizvien vairāk vides elementu kļūst par arhīvu materiāliem, pazūd no kolektīva redzesloka, paliek svešas un nesaprotamas.

Jau 20.gs. otrajā pusē kultūras attīstības paātrināšanas procesu ietekme uz kopienu un indivīdu identitātēm tika analizēta t.s. kultūras jeb kolektīvas atmiņas teorētiskajā ietvarā. Izcilie Rietumeiropas vēsturnieki un sociologi Moriss Halbvaks, Pjers Norā, Jans Asmans, Hagens Šulce un vairāki citi pievērsās kolektīvo emociju un rīcību izpētei, analizējot svētkus, politiskās ideoloģijas, kā arī sadzīves priekšmetus un kultūras pieminekļus.

Ko par mūsu kolektīvajām atmiņām, emocijām un uzskatiem var pastāstīt plakāts, atmiņu piezīmes vai mācību grāmata? Kā gadsimtu garumā mainās baltvācu intelektuāļu priekšstati par latviešu lasītājiem? Ko piedzīvo krievu žurnālists piedaloties latviešu Dziesmu svētkos? Kā Rīgu pieredzēja dažādu tautību cilvēki 20.gs. 30. gados? Ko un kā atceras Latvijā dzīvojošie čigāni (romi)? Vai braļudraudzes Latvijā ir unikāls fenomens vai viena no Eiropas versijām? Kas jāzina ceļojot pa Latgali laikā un telpā?

To lasītājs uzzinās izlasot šo rakstu krājumu, kas piedāvā ceļojumu pa triju gadsimtu kultūras atmiņām.

Grāmatas pirmās lappuses lejupielādējamas failā šeit