Dendijs cauri gadsimtiem

Padomju laikā tiku dēvēts par pižonu, stilīgo un frantu. Tiku nekautrīgi izprašņāts, vai esmu švīts. Man esot daudz drānu, uzvalku. Parasti atbildēju: “Manu uzvalku cena ir tūkstošiem reižu mazāka par jūsu vasarnīcas un mašīnas cenu.”

Visspilgtāk sevi atceros 1939. gada Ziemassvētku svinībās Daugavpils dzelzceļnieku klubā, kur biju aizgājis kopā ar tēvu.

Tur ierados tumšzilā samta uzvalciņā. Samtu papucis bija atvedis no Rīgas. Man bija zīda krekls, nošūts ar rotājumu, un priekšā žabo. Samta bikšu abās pusēs bija izšūtas trīs perlamutra pogas. Kājās baltas zeķes un zābaciņi. No krēmīgas ādas un melnas lakādas.

Kad notika kostīma pēdējā pielaikošana, meistars, pēc tautības ebrejs, noteica: “Kundze, lūk, tāds izskatās jūsu marķīzs Igo Freiss.” Nodomāju, kāpēc viņš saīsinājis manu vārdu un uzvārdu. Bet ko nozīmē marķīzs, nevaicāju. Būs jāuzzina pašam.

Tā es iepazinu zīdu, samtu, žabo, perlamutru, lakādu … Izzināšana turpinās …

Pašam šķiet, ka katrā vīrietī mājo mednieks, Romeo, Dons Žuāns, Valenšteins, Napaleons, Minhauzens un vēl daudzi citi vīri.

Kad māksliniece Elza Stalidzāne. mani nepazīstot, tikai pēc akvarelista Jura Zīles nostāsta radīja man veltīto Exlibri, iedomājos, ka var’but manī mājo švītīgums!

Vai tas var būt? No malas labāk manāms.

Godājamo lasītāj! Par modi un švītīgumu jārunā un jālasa smaidot,

Cieņā

          Igors Freimanis.

Grāmatas pirmās lappuses lejupielādējamas failā šeit.