Latvijas iedzīvotāju atvērtība starpkultūru komunikācijai

Pētījuma, kurš ir pamatā šai grāmatai, mērķis nebūt nebija meklēt atbildi uz jautājumu – vai esam gatavi uzņemt bēgļus? Mērķis bija daudz plašāks – paskatīties, kādi īsti esam. Kas liek mums rīkoties tā, kā rīkojamies? Ja esam atvērti, tad – kāpēc? Ko sagaidām no svešinieka? Vai joprojām esam uzticīgi kā mūsu tālie senči, kuri pasakās un tautasdziesmās mācīja bērniem būt laipniem un izpalīdzīgiem pret katru svešo, jo satiktā sirmgalve, kura ģērbta ubadzes skrandās, varbūt ir likteņa lēmēja Laima vai varbūt pats Dievs, kurš staigā pelēkā mētelī un apbalvo labos un soda ļaunos. Vai varbūt kari, okupācija un nekontrolētā migrācija padomju laikos kādreizējās atvērtības vietā ir atstājuši bailes? Bailes no svešā. Kas ir tās vērtības, kuras tā vēlamies nosargāt? Tātad saruna nav tikai par atvērtību. Tā ir saruna arī par vērtībām.