Projekts “Lielās blēņas”

Rakstu ievadvārdus vai varbūt piebildi savai devītajai grāmatai. Šoreiz tā nav dzeja, pēc kuras, iespējams, lasītājs pazīst mani vairāk. Viss grāmatā notiekošais vijas caur skolu, bērnību un jaunību dažādos laikos un caur personām dažādos vecumos. Vienojošais šai grāmatā ir blēņas. „Vai mīlestība arī ir blēņas?” projekta veidotājs Didzis jautā savai vecmāmiņai.

Bet Didža tēvs, gribēdams noskaidrot atšķirību starp blēņām un palaidnībām, saņem atbildi: „Palaidnības nav tas pats, kas blēņas. Palaidnības ir kaut kas sliktāks. Blēņām ir nevainīgāks raksturs. Tām ir mazliet joka pieskaņa… Reizēm tu nemaz neesi gribējis rīkoties nepareizi, pārsteidzīgi, apzināti pretēji dažādiem noteikumiem, bet vienkārši — tā iznāk!”

Lasot grāmatu, mēs varētu svinēt blēņu simtgadi Latvijā. Vēl tālāk atkāpties pagātnē Didzim nav iespējams. Bet vecvecmāmiņas bērnība, kas sākusies pagājušā gadsimta pirmajā desmitgadē, mātes, tēva un viņu draugu piedzīvojumi Otrā pasaules kara gados, pēckara skolas gadi un visbeidzot mūsdienas apliecina, ka blēņas ir mūžīgas, jo mēs jau zinām, ka katrs cilvēks patiešām nāk no savas bērnības. Man, pusi gadsimta strādājot par skolotāju, ir bijusi tā laime vienmēr būt blēņu vidū, ļaujot arī pašai vēl joprojām nezaudēt vēlēšanos izbaudīt dažādos prieka un pārsteiguma pilnos brīžus.

Grāmatu es rakstīju pusaudžiem un jauniešiem, bet man liekas, ka tā ir ļoti nepieciešama arī pieaugušajiem, lai lasīdami viņi atcerētos savus bērnības draugus, piedzīvojumu līdzdalībniekus, pirmās mīlestības un paspētu lūgt piedošanu tam, kuram nodarījuši pāri, un piedot, ja blēņa bijusi kādam aizvainojoša.

Grāmatas pirmās lappuses lejupielādējamas failā šeit.