Vēstules no disbata

Ievads

Grāmata “Vēstules no disbata” rakstīta vēstuļu formā, maksimāli saglabājot autentisko slengu, rusicismus, barbarismus, ortogrāfijas un stila kļūdas. Literāri rediģējot zustu personificētais raksturs, un tā laika izjūta.

Vēstules adresētas autoram, bet to rakstītāji paliek neatšifrēti. Sarakstītas tiešā, neaizplīvurotā valodā – tā ir īpaša un ļoti patiesa, kas palīdz sajust laika garu, pašam izbaudīt tā nervu. Tajās atspoguļojas cilvēku attieksme, intereses, uzskati, vērtības; personīgi piedzīvotais pauž subjektīvo dzīves pieredzi visā tās daudzveidībā. Saglabātas “nokrāsas”, kas parasti tiek korekti apietas vai nogludinātas.

Galvenā grāmatas vēsts ir – Cilvēkstāsts kā vēstures ķieģelītis. No daudziem – mūris. Katrs stāsts kā konkrētā brīža fiksācija nākamībai.

Vēstules balstītas uz patiesiem notikumiem, kas galvenokārt risinājās PSRS Tālajos Austrumos no 1988. līdz 1991. gadam – vēsturiskiem notikumiem piesātinātā laika periodā 3 gadu garumā.

Galvenais varonis tika iesaukts PSRS obligātajā militārajā dienestā uzreiz pēc Tautas frontes dibināšanas kongresa, un mājās viņš atgriezās jau starptautiski atzītā Latvijas valstī.

Dienestā uz savas ādas izbaudīja cilvēka un nacionālo pazemojumu, ņirgāšanos, ģedovščinas piesūcināto 24 stundu diennakti.

Tas laiks attēlots no jauna čaļa, viņa draudzenes un vecāku skatpunkta. Tajā ir patiesums. Arī dulburība, kas maksāja nelaimīgu mīlestību, salauztus sapņus un divus dzīves gadus disciplinārajā soda bataljonā – disbatā – bezcerības un šausmu pilnā.

Daudziem karavīriem dienestu PSRS bruņotajos spēkos par elli padarīja par viņiem ilgāk dienējošo karavīru (Ģedu) nekontrolētā patvaļa. Pirmo dienesta gadu bieži vien vajadzēja pavadīt nebeidzamu pazemojumu ēnā, negulējušiem, netīriem, badainiem, regulāri piekautiem. Normāli čaļi tika pataisīti par lupatām. Tāpēc katru gadu tūkstošiem bēga no dienesta, vēlāk sodu par bēgšanu izciezdami disciplinārajā soda bataljonā, kur tos dēvēja par “tūristiem”.

PSRS armijas pamatsastāvu lielākoties veidoja 18–20 gadus veci kucēni. Viņiem bija jāapliecinās, jāpierāda sevi. Un kam to parādīt armijā? Tiem, kas ir vājāki. Smadzeņu nav, toties ir armijas dzīvē ievazātas padomju zeku tradīcijas… Bieži vien pārprasti “pareizā” uzvedība rezultējās speciālā soda vietā – disciplinārajā bataljonā. Tie, kas tur nokļuva, vairs netika uzskatīti par cilvēkiem. Pilnīgas paralēles ar nacistu koncentrācijas nometni. Par to arī būs šis dzīves nogrieznis.

Disciplinārajā bataljonā nonāca arī šo vēstuļu rakstītājs un tur mitinājās gluži kā uz vientuļas salas. Neizbēgamā rusifikācija daudziem mainīja domāšanu, pakāpeniski piepildīdama valodu ar slengu un rupjībām. (Grāmatā rupjākie vārdi un izteicieni aizstāti ar daudzpunktēm.)

Nemanāmā rusifikācijas inde viņam lika sākt domāt krieviski. Neretušētā, dzīvā valoda atspoguļo to laiku visaptverošo rusifikāciju. Sava laikmeta liecinieks vēstulēs dokumentē, atklājot sadzīves apstākļus, savas ilgas un cerības, domās un izjūtās sniedz precīzu un neaizmirstamu, vienkāršu tā laika cilvēka portretu. Vēstuļu rakstītājs ir sava laikmeta produkts ar homo sovjeticus pasaules skatījumu un tā laika vērtībām.

Tad tas nebija tikai cits laiks, bet arī pilnīgi cita valsts. Esam atbrīvojušies no šīs okupācijas varas, bet joprojām daudzi, pat tie, kuri ir dzimuši šajā tūkstošgadē, turpina atzīmēt “День защитника Отечества”. Kādas gan vēl Отечества?!!!

Ar šodienas skatienu uz pagātni būs interesanti palasīt, jo aculiecinieki aiziet, atmiņas izbalē, bet nākotnei var palikt vien maldinoši 23. februāra svinētāju sajūsminātie stāsti par obligātajā dienestā izšķērdēto laiku. Kaut tā bija neiedomājama paverdzināšanas sistēma, kur karavīri, lai tikai paglābtos no dienesta biedru piekoptās spīdzināšanas, sakropļoja sevi vai izvēlējās pašnāvību. Milzīgs skaits Latvijas jauniešu tur tika pazemoti, fiziski un morāli mocīti un pat zaudēja dzīvību, bet par to pārdzīvo vien tuvinieki, draugi.

Mums ir 11. novembra varoņu diena, veltīta varoņiem, kuri izcīnīja Latvijas valsti, bet uz Austrumiem no Sienas upes (Zilupes sākotnējais nosaukums, jo vārds “robeža” ir rusicisms, lietuvieši turpina lietot vārdu “siena” – pasienio un “robežsardze” – pasienio apsaugos) turpinās melu un nepatiesības svētku svinēšana. 1918. gada 23. februāra rītā vācu pavēlniecība telegrafēja boļševikiem miera(kapitulācijas) līguma noteikumus. Vācu ģenerālštāba ietekmes aģentam Ļeņinam bija jāpiekrīt Baltijas, Somijas, Polijas un Ukrainas neatkarībai, jāizformē militārā flote, jādod Turcijai vairākas teritorijas. Naktī uz 24. februāri boļševiku valdība steidzīgi piekrita ultimātam un parakstīja Brestļitovskas miera līgumu – sarkanais mēris kapitulēja.

Tādējādi 23. februāri nekādā ziņā nevar saistīt ar kādu Sarkanās armijas “varoņdarbu”. Tās vīri šajās un nākamajās dienās “dipināja” no vācu karaspēka, bet Ļeņins kapitulēja Vācijai.

Kā jau ierasts padomju iekārtā, tīri orveliskā garā, zaudējumu vēl aizvien uzdod par svinamu uzvaru.

Bet mēs svinēsim savu varoņu svētkus.

Ar Valda Lacmaņa emocionāli spilgtām iliustrācijām.